— Romas prokuratoru saukt — valdītājs! Citus vārdus nerunāt! Mierā stāvēt! Tu mani saprast, vai es tevi sist?

Arestētais sagrīļojās, bet tad saņēmās, seja atguva krāsu, viņš ievilka elpu un atbildēja piesmakušā balsī:

— Es tevi sapratu. Nesit mani!

Pēc brīža viņš atkal stāvēja prokuratora priekšā.

Ierunājās neizteiksmīga, slima balss:

— Vārds?

— Mans? — arestētais steidzīgi atsaucās, ar visu savu būtni izteikdams gatavību atbildēt pēc būtības, neizraisīt naida uzplūdus vēlreiz.

Prokurators klusām teica:

— Mans man ir zināms. Neizliecies muļķāks, nekā esi! Tavs.

— Ješua. — ātri atbildēja arestants.

— Pievārds ir?

— Ha-Nocri.

— Kur dzimis?

— Gamalas pilsētā, — arestants atbildēja, mādams ar galvu, ka tur, kaut kur tālu, no viņa pa labi, ziemeļos, ir tāda pilsēta Gamala.

— Kādu asinu?

— Es skaidri nezinu, — arestētais žirgti atbildēja, — savus vecākus es neatceros. Man teica, ka tēvs esot bijis sīrietis…

— Kur tu pastāvīgi dzīvo?

— Man nav pastāvīgas dzīvesvietas, — kautrīgi atbildēja arestants, — es ceļoju no pilsētas uz pilsētu.

— To var pasacīt īsāk, vienā vārdā — klaidonis, — teica prokurators un jautāja: — Radinieki ir?

— Nav neviena. Es esmu viens pats.

— Lasīt māki?

— Jā.

— Bez aramiešu valodas vēl kādu proti?

— Protu. Grieķu.

Pietūkušais plakstiņš pacēlās, sāpju dūmakas aizplīvurota acs uzlūkoja arestēto. Otra acs palika ciet.

Pilāts ierunājās grieķiski: