— Tātad tu taisījies noplēst templi un aicināji uz to arī citus?

Arestants atkal atdzīvojās, viņa acis vairs nepauda izbailes, un viņš grieķiski iesāka:

— Es, lab… — un atkal acīs pazibēja šausmas, jo viņš tik tikko nepārteicās, — es, valdītāj, nekad savā dzīvē neesmu gatavojies plēst templi un nevienu neesmu pierunājis uz tādu bezjēdzīgu soli.

Sekretāra sejā pavīdēja izbrīns, viņš pacēla galvu no zemā galdiņa, pār kuili bija pārkņupis, liecību pierakstīdams, bet tūlīt atkal noliecās pār savu pergamentu.

— Uz svētkiem šajā pilsētā salasās milzums dažādu ļaužu. Ir starp viņiem magi, astrologi, pareģi un slepkavas, — monotoni runāja prokurators, — bet pagadās ari meļi. Tu, piemēram, esi melis. Skaidri uzrakstīts: kūdījis noplēst templi. Cilvēki to apliecina.

— Tic labie cilvēki… — arestants ierunājās un, steidzīgi piebildis «valdītāj», turpināja: — Neko nav mācījušies un ir sajaukuši visu, ko es teicu. Es vispār sāku baidīties, ka šis sajukums var turpināties ļoti ilgu laiku. Un viss tādēļ, ka viņš nepareizi pieraksta manis teikto.

Iestājās klusums. Tagad abas slimās acis ar smagu skatienu raudzījās uz arestantu.

— Atkārtoju tev vēlreiz, bet tā nu ir pēdējā reize: beidz izlikties par prātā jukušu, noziēdzniek, — labsirdīgi un monotoni sacīja Pilāts, — tevis teiktā nav pierakstīts daudz, bet ar to pašu pietiek, lai tevi pakārtu.

— Nē, nē, valdītāj, — viss sasprindzis no vēlēšanās pārliecināt, teica arestētais, — staigā man pakaļ viens tāds ar āžādas pergamentu rokā un nepārtraukti raksta. Bet es vienreiz ieskatījos tajā pergamentā, un mani pārņēma šausmas. Itin nekā no visa, kas pierakstīts, es neesmu teicis. Es lūdzos viņu: sadedzini, Dieva dēļ, savu pergamentu! Bet viņš izrāva to man no rokām un aizbēga.

— Kas viņš tāds ir? — ar riebuma pieskaņu pajautāja Pilāts un pataustīja deniņus ar roku.

— Lcvijs Matejs, — labprāt paskaidroja arestants, — viņš bija nodokļu piedzinējs, un es viņu pirmoreiz satiku uz ceļa Betvagā pie vīģu dārza, un mēs aprunājāmies. Sākumā viņš izturējās pret mani ar lielu nepatiku un pat apvainoja mani, tas ir, domāja, ka apvainojis, nosaukdams mani par suni, — te arestants iesmējās, — es personiski neredzu šajā zvērā nekā tik slikta, lai apvainotos jau par vārdu vien…