«Polis?…» nodomāja Bezpajumtnieks.

Jāpiebilst, ka jau ar pirmajiem vārdiem ārzemnieks atstāja uz dzejnieku visriebīgāko iespaidu, bet Berliozam viņš gandrīz vai iepatikās, tas ir, ne nu iepatikās, bet… kā to labāk pateikt… ieinteresēja.

— Vai atļausit man apsēsties? — ārzemnieks laipni jautāja, uzrunātie nevilšus pavirzījās katrs uz savu pusi, ārzemnieks apsēdās vidū starp abiem un tūlīt iesaistījās sarunā. — Ja es nepārklausījos, jūs izteicāt domu, ka Jēzus nekad nav uz pasaules bijis? — pievērsis Berliozam savu kreiso zaļo aci, ārzemnieks jautāja.

— Nē, jūs neesat pārklausījies, — pieklājīgi atbildēja Berliozs, — tieši tā es teicu.

— Ak, cik interesanti! — ārzemnieks iesaucās.

«Kāda vella pēc viņam to vajag?» nodomāja Bezpajumtnieks un sabozās.

— Un jūs savam sarunu biedram piekritāt? — painteresējās ārzemnieks, pievērsdamies Bezpajumtniekam.

— Par visu banku! — tas atbildēja, kā vienmēr izsacīdamies puķaini un figurāli.

— Pārsteidzoši! — nelūgtais sarunu biedrs iesaucās, nez kāpēc zaglīgi palūkojās visapkārt un pusbalsī turpināja: — Piedodiet manu uzmācību, bet es sapratu, ka jūs, nemaz nerunājot par visu citu, ari Dievam neticat. — Viņš sataisīja izbijušās acis un piemetināja:

— Zvēru, ka nevienam nesacīšu!

— Jā, mēs neticam Dievam, — pasmaidījis par intūrista izbailēm, Berliozs atbildēja, — bet par to pie mums var runāt pilnīgi brīvi.

Ārzemnieks atgāzās pret sola atzveltni un pat iespiedzās aiz ziņkārības:

— Jūs esat ateisti?!

— Jā, mēs esam ateisti, — Berliozs smaidīdams atbildēja, bet Bezpajumtnieks noskaitās un nodomāja: «Ko tas ārzemju sprukstiņš piesienas!»

— Ak, cik brīnišķīgi! — iesaucās savādais ārzemnieks un sāka grozīt galvu, te uz vienu, te uz otru literātu skatīdamies.

— Mūsu valstī ateisms nevienā izbrīnu neizsauc, — diplomātiski pieklājīgi paskaidroja Berliozs, — vairums mūsu iedzīvotāju apzinīgi un jau sen ir pārstājuši ticēt pasaciņām par Dievu.