Tad ārzemnieks iztaisīja tādu triku: piecēlās kājās un paspieda pārsteigtajam redaktoram roku, sacīdams šādus vārdus:

— Atļaujiet jums pateikties no visas sirds!

— Par ko tad īsti jūs viņam pateicaties? — acis mirkšķinādams, painteresējās Bezpajumtnieks.

— Par ļoti svarīgām ziņām, kuras man kā ceļotājam ir bezgala interesantas, — daudznozīmīgi pacēlis pirkstu, paskaidroja aizrobežu savādnieks.

Svarīgās ziņas acīmredzot uz ceļotāju bija atstājušas spēcīgu iespaidu, jo viņš pārlaida skatienu mājām, it kā baidīdamies ieraudzīt katrā logā pa ateistam.

«Nē, anglis viņš nav…» nodomāja Berliozs, bet Bezpajumtnieks nodomāja: «Interesanti zināt, kur viņš tik labi krieviski iemanījies!» — un atkal sabozās.

— Bet, ja drīkst jautāt, — pēc sasprindzinātām pārdomām ārzemju viesis ierunājās, — ko tad darīt ar Dieva esamības pierādījumiem. kuru, cik zināms, ir veseli pieci?

— Diemžēl, — līdzcietīgi atbildēja Berliozs, — neviens no tiem nav plika graša vērts, un cilvēce sen tos ir noglabājusi arhīvā. Jūs taču piekritīsiet, ka prāta sfērā nekāds Dieva esamības pierādījums nevar pastāvēt.

— Bravo! — ārzemnieks iekliedzās. — Bravo! Jūs pilnībā atkārtojāt tā rosīgā veča Imanuela domas šinī jautājumā. Bet ir viens kuriozs: viņš nolīdzināja līdz ar zemi visus piecus pierādījumus, lai vēlāk, it kā pats par sevi smiedamies, radītu pats savu — sesto pierādījumu.

— Kanta pierādījums, — ar smaidiņu uz lūpām iebilda izglītotais redaktors, — ari nav pārliecinošs. Ne velti Šillers teica, ka tikai vergiem der Kanta prātojumi, bet Strauss gluži vienkārši smējās par šo pierādījumu.

To teikdams, Berliozs domāja: «Bet, beigu beigās, kas viņš tāds ir? Un kāpēc tik labi runā krieviski?»

— Vajadzētu šo Kantu ņemt un par tādiem pierādījumiem uz gadiņiem trim iespundēt Solovkos! — negaidīti spēra vaļā Ivans Nikolajevičs.