— Ivan! — sakaunējies nočukstēja Berliozs.

Bet priekšlikums — iespundēt Kantu Solovkos — ārzemnieku ne tikai nepārsteidza, bet radīja viņā pat sajūsmu.

— Pareizi, pareizi, — viņš iesaucās, un Berliozam pievērstā zaļā kreisā acs iespīdējās, — tur viņam ir īstā vieta! Es jau toreiz pie brokastīm viņam teicu: «Tā nu ir jūsu darīšana, profesor, bet tas, ko jūs esat izdomājis, nav visai sakarīgi. Var jau būt, ka tas ir gudri, bet šausmīgi nesaprotami. Jūs apsmies.»

Berliozs iepleta acis. «Pie brokastīm… Kantam?… Ko viņš tur tādu gvelž?» Berliozs nodomāja.

— Taču, — svešzemnieks turpināja, nelikdamies ne zinis par Berlioza izbrīnu un pievērsdamies dzejniekam, — aizsūtīt viņu uz Solovkiem nav iespējams tādēļ, ka vairāk nekā simt gadu viņš atrodas par Solovkiem daudz tālākā vietā un izdabūt viņu no turienes nekādi nevar, ticiet man.

— Žēl! — kasīgais dzejnieks nerimās.

— Man ari žēl, — aci spidinādams, svešais piekrita un turpināja: — Man, redzat, nedod miera tāds jautājums: ja reiz Dieva nav, kas tad vada cilvēka dzīvi un vispār visu kārtību zemes virsū?

— Pats cilvēks vada, — Bezpajumtnieks ātri un dusmīgi atbildēja uz šo, jāatzīst, ne visai skaidro jautājumu.

— Piedodiet, — nepazīstamais maigi atbildēja, — lai vadītu, ir vajadzīgs daudzmaz precīzs plāns kaut cik pieklājīgam laika posmam. Ja atļauts jautāt, kā cilvēks var vadīt, ja viņš ne tikai nav spējīgs sastādīt kaut kādu plānu smieklīgi īsam laika posmam, teiksim, tūkstoš gadiem, bet nevar būt drošs pat par savu nākamo dienu? Patiešām, — te nepazīstamais pagriezās pret Berliozu, — iedomājieties, ka jūs sākat, piemēram, vadīt, rīkot citus un pats sevi, vispār sākat jau pilnīgi iejusties un pēkšņi… khe… khe… khe… jums ir plaušu sarkoma… — te ārzemnieks nosmaidīja tik saldi, it kā domas par plaušu sarkomu sagādātu viņam baudu, — jā, sarkoma, — miegdams acis kā runcis, viņš atkārtoja skanīgo vārdu, — un jūsu valdīšanas laiks ir cauri! Neviena cita liktenis, atskaitot jūsu pašu, jūs vairs neinteresē.