— Bāze man atbildēja… ai, es nevaru… atbildēja, ka mašina ar ūdens cisternu … sabojājusies.
— Kas tad tur ko smieties?
— Kā nu ne? Ai, nevaru .. . Ātrāk kā rīt ap pusdienu . . . mēs ūdeni nedabūsim! …
Beidzot Ļuda nenoturējās līdzsvarā un novēlās uz grīdas. Viņas kritiens un aizrautīgie smiekli sasmīdināja arī daudzus no klātesošajiem. Viss tas Afanasiju Kondratjeviču galīgi satracināja.
— Nekrietnība! — viņš skaļi ierunājās. — Atraduši par ko smieties! Motoriem radiatori tukši. Urbējiekārtas stāv dīkā, paši esam bez ūdens — un jūs vēl priecājaties! Pirmo reizi redzu tādu ekspedicijas sastāvu. Nekad vairs ar jums kopā nestrādāšu!
— Ko jūs, Afanasij Kondratjevič! Vai tad pasmieties nedrīkst,— kāds mēģināja nomierināt Gorškovu.
Bet Afanasijs Kondratjevičs nemaz nedomāja rimties.
-Ir gan izlūkotāju grupa!—viņš turpināja kurnēt. — Udent meklējam, bet paši esam bez ūdens … Ne tikai ko nomazgāties,, bet nav pat ko dzert… Urbām, urbām, veselu nedēļu urbām, bet ūdens kā nav, tā nav. Tas nozīmē, ka neesam īs>tajā vietā uzsākuši izlūkošanu… Bet varbūt šajā nolādētajā tuksnesī ūdens vispār nav, velti strādājam.
No gultas lēni cēlās kāds stāvs zilā darba kombinezonā. Cilvēks piecēlās un klusējot piegāja pie galda. Viņa roka tūlīt apturēja patafonu. Muziķa spēji aprāvās.