— Nevajag, lai spēlē. Dzirdamība laba, — uzlikdama radio- austiņas, noteica Ļuda.

Gorškovs uzmeta platei nelaipnu skatienu. Sparīgā muziķa acīm redzot neatbilda viņa drūmajam noskaņojumam.

—  Dzert gribas … beidzos vai nost. .. Vai ir kaut lāse ūdens palikusi? — viņš pēc brīža noteica, pašķielēdams uz lielu ūdens pudeli, kas stāvēja telts kaktā.

— Tikai pašā dibenā. Ne vairāk kā pa glāzei katram, — sausi piezīmēja kāds no ekspedīcijas dalībniekiem, atraudamies no grāmatas.

— Nu, varbūt izdalīsim tūlīt, ko? Kā jūs domājat? — turpi­nāja Afanasijs Kondratjevičs. — Mašina jau nāk. Pēc stundas būs klāt. Vai padalīsim?

Vairākas balsis nenoteiktā tonī izteica piekrišanu, un pudeli ar ūdens paliekām izcēla no kakta. Uz kastes, kas noderēja par galdu, parādījās glāzes. Saņēmis savu devu, Afanasijs Kondrat­jevičs vienā paņēmienā to izdzēra un ņēmās kabatdrānā slaucīt savu sārto seju, kas laistījās sviedros.

—  Uff! … — viņš noteica, kāri pamezdams acis uz glāzēm, kurās daži klātesošie ieskatīja par vajadzīgu atstāt nedaudz ūdens. Jo sevišķi viņa skatienu saistīja kāda glāze, kas bija palikusi neskarta.

Tobrīd teltī noskanēja skaļi, nebēdīgi smiekli. Visi atskatījās uz Ļudu, kas bija notupusies pie radiouztvērēja. Viņa tā smējās, ka ar pūlēm noturējās līdzsvarā.

—  Kas noticis, biedrene Kudinova? — Afanasijs Kondratje­vičs bargi noprasīja.