—  Es neļaušu!—noteikti un stingri bilda mīksta krūšu balss.

Runāja pusmūža sieviete ar cirtainiem, gaišiem matiem —

izlūkotāju grupas priekšniece Marija Ivanovna Aleksandrova.

—  Es neļaušu, — viņa turpināja, ar brīvo roku nervozi taustī­damās pa sava kombinezona kabatu, — neļaušu jums, Afanasij Kondratjevič, saukt šo tuksnesi par nolādētu. Vai jūs sajēdzat, ko runājat? Šajā vietā ar mūsu biedru pūliņiem uzietas ārkārtīgi vērtīgu izrakteņu atradnes. Šeit jāizaug jaunai iegūstošai rūpniecībai, kas nepieciešama mūsu valstij . . .

— Kā tad, bez ūdens jau izaugs… — klusi un it kā taisno­damies noteica Gorškovs.

— Ūdens vajadzīgs — tas nozīmē, ka mēs to atradīsim. Atra­dīsim, lai vai kas. Bet pagaidām es jums atdodu savu glāzi ūdens. Dzeriet!

— Nē, nē, nevajag …

Pēkšņi radiste pacēla roku, uzaicinādama apklust; viņa spraigi ieklausījās radioaustiņās, acīm redzot ar pūlēm atšķir­dama radiotelegrafiskos signālus.

—  Kas jauns? — Marija Ivanovna klusi vaicāja, kamēr Ļuda uzmanīgi noņēma radioaustiņas.

—  Nu mums klāsies nelāgi.

—  Kas noticis?

— Ūdens nebūs nemaz! — izbijies izdvesa Afanasijs Kond­ratjevičs.

— Vēl ļaunāk, — Ļuda atbildēja, skumji un reizē arī viltīgi smaidīdama.

— Stāstiet, Ļuda, kā pienākas, — Marija Ivanovna noteica.