Afanasija Kondratjeviča seja kļuva vēl nopietnāka. Gausiem

soļiem viņš tuvojās galdam un bargi ar acīm ieurbās radistē.

Afanasijs Kondratjevičs Gorškovs, mechaniķis, kas pārzināja izlūkotāju grupas urbējmašinas, pastāvīgi bija ar kaut. ko ne­mierā. Vienmēr viņu tirdīja domas par to, ka viss tiek darīts ne tā, kā vajadzētu, un visur viņš saskatīja, kā pats bieži mēdza izteikties, «nekārtību».

Uz nezinātāju Afanasija Kondratjeviča rūkšana atstāja no­mācošu iespaidu. Bet ģeoloģiskās izlūkotāju grupas darbinieki, kas ar Gorškovu bija ilgi strādājuši kopā, tā aprada ar viņa mūžīgo neapmierinātību, ka nepievērsa tai vairāk nekādu uzma­nību. Gluži otrādi, kad gadījās, ka Afanasijs Kondratjevičs darī­šanu dēļ uz kādu laiku atstāja nometni, daudziem šķita, ka bez viņa kļuvis garlaicīgi.

Inženieris Dorochovs un mechaniķis Konstantins Utočkins, kas bija nometne ieradušies tikai kopš divām dienām, ar izbrīnu raudzījās gan uz Gorškovu, gan uz radisti. Viņi arī nepa­cietīgi gaidīja jaunās, pa radio saņemtās ziņas.

Ja automašina ved profesoru Polozovu, kura ierašanos gaida no dienas dienā, tad tas nozīmē, ka neatliks laika pielāgot papildu aizsargrežģi automobiļa-amfibijas skrūvei, kurš pare­dzēts ceļošanai pa apakšzemes upes tuneļiem.

Pa to laiku Ļuda izturējās kā piedzīvojis aktieris uz skatuves, kurš liek publikai tvīkt gaidās pēc kāda izšķiroša vārda, no kā būs atkarīga turpmākās darbības attīstība.