— Nu mums klāsies nelāgi, — viņa beidzot atkārtoja. — Tagad tuksnesim ūdeni atradīs viņi, nevis mēs.
Ar šiem vārdiem viņa norādīja uz inženieri Dorochovu un Kostju, kuri stāvēja blakus.
— Vai profesors Polozovs brauc? līksmi iesaucās Kostja.
— Gluži pareizi.
— Muļķošanās … — norūca Gorškovs. — Man likās, ka patiesi kaut kas atgadījies.
Nedomādams viņš satvēra ūdens glāzi, no kuras pirmīt bija atteicies, un vienā malkā to izdzēra tukšu.
Teltī atkal nošalca smiekli.
Afanasijs Kondratjevičs neizpratnē pārlaida skatienu pār klātesošajiem un pēdīgi, aptvēris, kas noticis, atmeta ar roku un izgāja no telts, kaut ko norūkdams sevī.
— Apsveicu jūs, — Marija Ivanovna uzrunāja Dorochovu un Kostju. — Tātad rīt dosieties ceļā.
Bet inženieris, kas bija noraizējies par nodomāto uzlabojumu . automobiļa-amfibijas aizsargrežģim, apsveikumu uzņēma vēsi.
— Jā … Protams … Ja nu vēl skrūvi aizsargātu … — viņš izklaidīgi atbildēja, raudzīdamies uz Kostju.
Klātesošie sāka dzīvi apspriest, kādas izredzes ir gaidāmajai ekspedīcijai pa apakšzemes upes gultni.
Jangijeras upe, kas agrāk bagātīgi veldzēja šo zemi, kura tagad pārvērtusies tuksnesī, izbeidzās pavisam tikai divsimt kilometru attālumā no izlūkotāju grupas novietnes.