—  Dīvaini … — klusumam valdot, noteica Marija Ivanovna

— Tā jau ir, ka dīvaini! Urbām, urbām tajā vietā pilnā dzi­ļumā— un nekāda ūdens nav, un te — paskat, kas notiek…

—  Un vai lielā platībā?

—  Jā, ap desmit metru rādiusā no urbuma vietas visas smiltis ir tādas.

— Paskatieties, kāds pašlaik gaisa mitrums, — pievērsdamas kādam no darbiniekiem, Marija Ivanovna īsi noteica.

— Ļoti neliels, — pēc mirkļa tas atbildēja, noliecies pār hidro­metru — aparatu, kas rāda gaisa mitrumu.

—  Neko nesaprotu! — Marija Ivanovna turpināja. — No gaisa tik daudz mitruma nevarēja rasties. Ko 'tad tas nozīmē?… No kurienes?

Ap Afanasiju Kondratjeviču sanāca darbinieki un brīnīdamies aptaustīja smiltis, kas negaidīti, nezināmu iemeslu deļ šajā gluži sausajā tuksnesī bija kļuvušas miklas.

3. PROFESORS NEIEREDZ SUŅUS

Agrs rīts, kad maigie saules stari tikai sāk zeltīt viļņaino smilšu lauku, ir skaists pat tuksnesī. Paies ne visai ilgs laiks, un saules gaisma pārvērtīsies nemierīgā un nežēlīgā, neciešami svelmejošā plūsmā.

Varbūt tāpēc Kostja tik agri iznāca no telts un devās pie savas mašīnas. Šodien tai būs jāatstāj nometne un, veicot krietnu ceļa gabalu pa tuksnesi, jādodas ceļojumā pa apakš­zemes upes gultni.

Kostjam līdzās soļoja Džulbarss. Suns bieži paskrējās uz priekšu un skumīgi paraudzījās savam saimniekam acīs.