Varētu domāt, ka suns saprata cilvēku valodu un jau zināja vakardienas kategorisko lēmumu: neņemt viņu ekspcdicijā līdzi.
Iespējams, ka tieši tādēļ Kostjam bija skumjš noskaņojums. Tomēr sliktās omas cēlonis varēja būt arī kas cits. Lieta tā, ka viņam nebija paticis profesors Polozovs, kas vakar ieradās nometnē.
Nevainojami ģērbtais, staltais, brašais un, kā Kostjam likās, lepnais sirmgalvis izskatījās pēc kabineta zinātnieka.
Šis iespaids pastiprinājās pēc neliela skandala Džulbarsa dēļ.
Izkāpis no automašinas, profesors kā daudz staigājis ģeologs stingrā solī devās sagaidītājiem pretī, balstīdamies uz skaista spieķa ar sudraba uzgali. Tieši tas nepatika Džulbarsam, kas profesoram bija patrāpījies pa kājām. Suns draudoši ieņurdējās. Polozovs atvēzējās ar spieķi. Norisinājās parastā scēna: saimnieka kliedzieni, suņa riešana, pārbaidīta cilvēka saucieni.
— Nejēdzība! — iejaucās Afanasijs Kondratjevičs.
— Jā… jā… Tieši nejēdzība! Vai tad jūs, jaunais cilvēk, nevarējāt turēt savu suni saitē! — uzbudinājās Polozovs. — Es vispār suņus neciešu un te nu — lūdzu …
Tādēļ, lūk, Kostjas kautrais mājiens, ka suns būtu jāņem līdzi ceļojumā, izraisīja niknu un noteiktu profesora pretsparu. Kostja griezās pie mechaniķa Gorškova, pirmā cilvēka, ar kuru sastapās pēc apspriedes beigām, un lūdza uzraudzīt suni viņa prombūtnes laikā; atbilde pavisam negaidot bija pozitiva.