—  Nav nekādas jēgas noņemties ar suni, — Afanasijs Kond­ratjevičs drūmi teica. — Nu, labi jau… Tikai nav ko dzert. Mēli jau droši vien ir izkāris?

—  Mūsu mašinā ir neaizskaramais ūdens krājums, sagādāts ekspedīcijas vajadzībām. Es jums mazliet iedošu, — Kostja mēģi­nāja pielabināt Afanasiju Kondratjeviču.

Bet sekas bija gluži pretējas.

—  Ko? — Gorškovs bargi noprasīja. — Ar neaizskaramo krā­jumu suni dzirdīt? Kaut tas izčibētu!

— Nu, tad varbūt jums?

— Vai tad es esmu sliktāks par suni? Vai tā lai jūs saprotu, biedri Utočkin? Vai es mazāk sajēdzu nekā suns, kas tas ir — neaizskaramais krājums?

— Tātad neņemsiet suni?

— Kas jums saka, ka neņemšu? Ko jūs uztraucaties! Pro­tams, ka ņemšu. Un esiet bez bēdu. Es jums saku ka mechaniķis mechaniķim, — Gorškovs klusākā balsī lepni nobeidza.

Veļu vakarā, pirms gulētiešanas, Kostja sastapās ar radisti Ļudu. Viņi apstājās netālu no telts ieejas un pusbalsī sarunājās. Sudrabotā mēness ripa atradās jau gandrīz debess vidū. Plašā apkārtnē zvaigznes bija pavisam nogrimušas spožajā gaismā, un tikai dažām no tām izdevās parādīties vāju, mirgojošu punk­tiņu veidā.

—  No šejienes drupas izskatās maziņas, — Ļuda klusi teica. — Lūk, paskatieties, kur mēs bijām.

— Jā, patiešām, maziņas, — Kostja nenoteikti sacīja.