Blakus teltī kāds no jauna uzgrieza patafonu.
Lai turam buras slingri, droši… —
orķestra pavadījumā skaļa balss sāka dziedāt populāro jūrnieku dziesmiņu, kas aicina cīnīties ar vētru, būt drošiem un neatlaidīgiem.
— Vienmēr vienu un to pašu plati liek, — noteica Ļuda, šūpodama galvu melodijas taktī. — Vai jums patīk muziķa?
— Ļoti. Man šķiet, muziķa bieži palīdz cilvēkam. Bet šo dziesmu es jo sevišķi mīlu.
Atskanēja kāda cieņas pilna balss:
— Profesors Polozovs lūdz apklusināt patafonu. Viņš liekas gulēt.
Melodija tūdaļ pārtrūka. Tomēr tā vēl ilgi skanēja Ļudai ausīs. Daudz dienu vēlāk, kad šo pašu melodiju viņai nācās dzirdēt ārkārtīgi neparastos apstākļos, Ļuda bieži atcerējās šos pēdējos kopā ar Kostju nometnē pavadītos brīžus.
— No suņiem bīstas . . . Muziķu nemīl … Redzams, viņš no visa kā bīstas un neko nemīl, — Kostja čukstēja. — Un ar tādu cilvēku jādodas bīstamā ceļojumā!
— Vai jūs esat pārliecināts, ka profesors Polozovs ir zaķapastala?
— Pilnīgi. Liekas, ka kabineta zinātnieki visi ir tādi. Un kādēļ gan viņš ieņēmis prātā pats ceļot pa šo apakšzemes upi! … Iedomājieties, cik grūti būs ar viņu!
— Bet vai jūs, Kostja, ne no kā nebaidāties?
— Ne no kā, — saīdzis* atbildēja Kostja aizgriezdamies, gluži kā kaunētos par savu atbildi.