Iestājās klusums.
— Ikvienā bīstamā pasākumā pirmajā vietā — biedri. Ja ir uzticami biedri, — nav ko bīties, — Kostja noteica. — Tā es atceros, reiz mums iznāca apšaudē līst laukā no degoša tanka…
Un Kostja pastāstīja, ka kāda viņa biedra pašaizliedzīga rīcība izglābusi dzīvību visai tanka apkalpei.
Aizrunājušies Kostja un Ļuda šķīrās krietni pēc pusnakts.
Pirms vairākiem mēnešiem pazīstamais ģeologs, tā saucamo «apakšzemes» upju speciālists profesors Polozovs bija griezies ar lūgumu zinātniski pētnieciskajā institūtā, kurā strādāja inženieris Dorochovs, lai ceļojumam pa apakšzemes upi vīnam sakārto automobili-amfibiju ar kāpurķēdēm, kurš varētu peldēt kā laiva.
Šo darbu uzticēja inženierim Dorochovam. īstenībā jāsaka, ka te nebija nekā sarežģīta. Automobiļi-amfibijas, kas pārvietojas ar kāpurķēdēm un var arī peldēt pa ūdeni, ir pazīstami jau ļoti sen visdažādākos variantos. Varēja ņemt kādu no tiem un, pielāgojot hermetiski noslēdzamu kabini, kas apgādāta ar skābekļa aparaturu, droši doties ar to ceļojumā.
Bet Andrejs Leonidovičs Dorochovs nebija tāds cilvēks.
Kā pie ikviena uzdevuma, ko viņam bija nācies atrisināt, tā arī pie šī viņš ķērās ar pārspīlētu dedzību. Ļoti īsā laikā peldošais automobilis tika apgādāts ne tikai ar bruņu kabini un ērtiem nodalījumiem, bet arī ar daudzām komplicētām un varbūt pat liekām ierīcēm, kuras, pēc Dorochova domām, varētu noderēt apakšzemes upes gultnes pētījumos.