Iedomājieties, ka jūs atrodaties pilnīgā tumsā. Gluži blakus mu'tuļo un burbuļo ūdens. Jūs ieklausāties šajā troksnī. Tas ir neparasts. Dobji aizskan ūdens rūkoņa, it kā to vairākkārt at­balsotu milzīgas telpas sienas. Tad pēkšņi nez no kurienes pavīd vāja gaisma. Jūs redzat, ka tā pamazām kļūst stiprāka. Putojo­šais ūdens sāk spīdēt. Nu jau iezīmējas ovala eja, no kuras, rēcot izlauzies pāri akmeņu grēdām, joņo no iekšienes apgaismots ūdens un gāžas lejā.

Drīz jau gaisma žilbina acis. Vizuļodami visās varavīksnes krāsās, augstu gaisā šaujas miljoni smalciņu putekļu.

Gan augšup, gan lejup šaudās gaismas avots, nākdams jums tuvāk.

Tas ir mašinas-amfibijas prožektors; putojošā ūdenī ar tērauda kāpurķēžu palīdzību tā rāpjas pāri akmeņu kaudzēm.

Bet nu jau mašina, pārrāpusies pāri pēdējām grēdām, ienāk rāmā ūdenī. Gan uznirstot, gan ienirstot tā lien tālāk.

Kad atvēra lūku un trīs ceļotāji uzrāpās uz savas mašinas tērauda muguras, viņu priekšā atklājas apbrīnojama ainava.

Viņi atradās milzīgā, pasakaini skaistā grotē, vienā no tām, kādas nereti sastop zem zemes.

Atsities pret griestiem, prožektora staru kūlis apgaismoja pa­zemes akmens telpu ar liegu, blāvu gaisinu.