Bija skaidri redzams, kā laistīdamās vizuļo dzidrās kvarca šķautnītes, kas izraibināja neskaitāmu plaisu izvagotās, melnās sienas. No griestiem nokārās akmens bluķi, kas, šķita, nupat nupat nobruks. Grotes' vidū izpletās liels apakšzemes ezers.

— Tā tik bija suta! — iesaucās Kostja, ar roku norādot uz trakojošā ūdens straumi, kas gāzās laukā pa iegareno caurumu.

Tieši pa šo caurumu mašina bija nokļuvusi grotē, pārvarē­dama milzīgu slidenu akmeņu sablīvējumu. Tālāk mašina bija virzījusies pa ezera dibenu un patlaban stāvēja krastā netālu no sienas, kas mirdzēja valgumā.

— Vajadzēs uzlabot bufera izciļņus, — domīgi noteica Doro­chovs, atceroties briesmīgo kratīšanos, rāpjoties pāri akmeņu kaudzēm.

— Karsta alu parādība, — lietišķi ierunājās Polozovs, ne pie viena tieši nevērsdamies.

—  Bet aizsargrežģis … — Dorochovs atkal uzsāka.

— Ja, karsta alu parādība! — profesors viņu pārtrauca.

— Tas nozīmē, ka ūdens izskalojis visus šķīstošos iežus, bet akmens sienas palikušas. Pats nosaukums «karsta alu parādība» cēlies no tā apvidus, kur šī parādība pirmo reizi novērota un izpētīta. īstenībā dabā tā ir ļoti izplatīta.

—  Bet kur aiziet ūdens tālāk? — painteresējās Kostja.

Polozovs neizpratnē paraudzījās viņā.

—  Nu, tādēļ taču mēs esam te ieradušies! Mazliet atvilksim elpu un uzsāksim pētījumus.