—  Bet sakiet, Valentin Petrovič, vai ir iespējams, ka kāds no klintsbluķiem nogāžas pats no sevis! — Kostja nerimās, ar roku norādot uz augšu.

—  Galvot nevaru… Drošības labad būs jāstaigā uzmanīgi. Tas ir vispārējs likums šādās apakšzemes, — Polozovs atbildēja.

—  Interesanti būtu papētīt ezera dibenu, — viņš pēc brīža pie­bilda.

Pēkšņi ūdens vienmērīgajā šalkoņā, nez no kurienes nāk­dams, ieskanējās kluss, žēlabains kauciens. Profesors strauji sakustējās un sāka raudzīties apkārt.

— Vai dzirdējāt? — Polozovs Kostjam jautāja.

— Jā … Patiešām … — Kostja nomurmināja. — Te laikam sastopami kādi pazemes iemītnieki.

— Vispār tādi ir sastopami, bet, cik man prātā, tās ir zivis, vēzīši, tārpi… akli un mēmi, — atbildēja Polozovs.

Labu brīdi visi stāvēja klusēdami, ieklausīdamies. Reizēm tiem šķita, ka ūdens šalkoņas troksnim pievienojas kādas sve­šādās c kaņas, bet, vai tas īstenībā tā bija. noteikt bija grūti.

—  Ezeru padarīt seklāku var ļoti vienkārši, — Kostja pār­trauca klusumu.

—  Kādā veidā? — profesors izbrīnījās.

—  Pavisam nieka lieta!

— Nieka lieta?

—  Protams! Vai redzat klintsbluķus, kas nokaras virs ejas, no kurienes plūst ūdens? — Kostja turpināja. — Tie tik tikko turas. Kādus piecus kilogramus sprāgstvielas — un viss nobruks lejā.