— Un daļēji, bet varbūt arī pavisam noslēgs ūdenim ceļu uz groti, — sausi piebilda Dorochovs.
— Ūdenim daļēji, bet mums noslēgs izeju virspusē—pilnīgi, — rāmi noteica profesors.
Šī piezīme, kā redzams, gluži satracināja inženieri Doro- chovu. Jaušamā pārākuma apziņā viņš ar skatienu nomērīja profesoru no galvas līdz kājām.
— Kam noslēgs izeju virspusē? Vai mums? .. . Tīri savādi noklausīties šādu varbūtību. Vai nu jūs nepavisam neticat padomju technikas varenībai, vai vienkārši smejaties par mums, — inženieris, katru vārdu uzsvērdams, sacīja. — Paskatieties, ka izveidots mūsu mašinas priekšgals, — viņš turpināja. — Vai tad jūs neredzat šo izcilni? Varbūt jūs domājat, ka tas ir izrotājums? Nē, nav vis izrotājums … No šejienes automa'tiski izbīdās spēcīgs teleskopisks urbis. Tikpat automatiski, mums pašiem sēžot bruņu kabinē, izurbtajā caurumā tiek ielikts sprāgstvielas lādiņš. Tad seko sprādziens. No jauna sāk strādāt urbis, un atkal sprādziens. Ar īpašiem kausiem amfibija sasmalcinātos iežus aizšķūrē atpakaļ un tādējādi iztīra sev priekšā ceļu. Šo darbu tā var veikt, pat atrodoties zem ūdens. Bet jūs sakāt — noslēgšot izeju . . .
— Tas viss man jau bija zināms agrāk, — mierīgi atbildēja profesors. — Bet šobrīd mēs nezinām vienu: vai, nenotiks šī pati … avarija?