Te nu pienāca arī Kostjas kārta rādīt apvainota cilvēka seju.
— Ticiet man, galvoju jums, profesor… — viņš uzbudināts iesāka, bet, redzams, neatrada piemērotus vārdus un apklusa.
— Sānu lāpstiņas būtu vajadzējis izgatavot biezākas, — inženieris turpināja, no jauna iegrimis pārdomās par mašinas uzlabošanu.
— Jā … nebūtu par ļaunu . . . — stiepti noteica Polozovs.
— Vai lāpstiņas izgatavot biezākas?
— Nē, kādēļ — ezeru padarīt seklāku …
Pametis profesoru un inženieri spriežam par ezera aizspros- tošanu un lāpstiņu uzlabošanu, Kostja žigli nolaidās lūkā. Tuvojās brīdis, kad bija norunāts nodibināt radiosakarus.
Pēc dažām minūtēm no lūkas bija dzirdama viņa līksmā un nebēdīgā balss:
— Ļuda? … Vai labi dzirdams? … Viss kārtībā. Esam grotē… Kā pasakā!… Pasakaina grote, es saku… Un arī dzīvnieki šeit ir, tādi, kas bļauj … Jā … Neesam vēl redzējuši. Iespējams, ka dinozauri. Nezinu . . . Nezinu . . .
Kostja par kaut ko skaļi iesmējās un pēc tam sāka runāt klusu. Viņš sēdēja pie radiouztvērēja, ar kreiso roku piespiedis pie auss radioaustiņu, bet ar labo pieturēja mikrofonu.
Izlūkotāju grupas teltī radioraidītāja priekšā sēdēja Ļuda, viņai visapkārt bija sastājušies darba biedri.
— Nododiet no manis visiem sveicienu un novēliet labas sekmes, — teica izlūkotāju grupas priekšniece Marija Ivanovna.