Ļuda izpildīja sacīto.

— No manis arī sveicienu, — zemā balsī noteica Gorškovs, kas stāvēja turpat līdzās. — Un pasakiet Kostjam, lai viņš tur neko nebaiļojas … Es te redzēju, kā viņš uztraucās. Tā nav nekāda kārtība!

—  Afanasijs Kondratjcvičs nodod jums sveicienu! — elsdama aiz smiekliem, sauca Ļuda. — Un saka, ka ar tik drosmīgu cil­vēku, kāds esat jūs, ekspedicijai nav ko bīties.

Gorškovs kaut ko norūca un neapmierināts nogāja malā.

—  Kā klājas jūsu sunim? Tūlīt pavaicāšu! — Ļuda kliedza mikrofonā. — Afanasij Kondratjevič! Kostja apvaicājas, kā klā­joties viņa sunim, — viņa uzrunāja Gorškovu.

— Kas ta' šim notiks . . . Skraida kaut kur … — aizskarts izgrūda Gorškovs, drūmi raudzīdamies radistē.

— Afanasijs Kondratjcvičs saka, viņš cauru dienu neatejot no tā. Esot pat peldinājis pirms dažām stundām! — Ļuda sauca smiedamās.

Bet pēc brīža Ļudas seja kļuva nopietna:

Marija Ivanovna, profesors Polozovs vēlas ar jums runāt,

Marija Ivanovna uzlika radioaustiņas.

Smilšu mitrums? … Jā . . . Tāds pats kā agrāk.. . Neiz­skaidrojama parādība… — bija dzirdama izlūkotāju grupas vadītājas balss. — Gribat padarīt seklāku apakšzemes ezeru, aiz­sprostojot ieeju? … Ļoti drosmīgs nodoms … Mašīna ir vairāk­kārt pārbaudīta … Jā … Galvoju … Tikai rīkojieties ar ap­domu … Labi … Gaidīšu ziņojumu. Visu labu!