— Protams, ļoti. Kā gan citādi!
— Un jūs viņu?
— Arī es viņu… ļoti… Jūs laikam būsiet dzirdējusi, ka frontē ārkārtīgi neparastos apstākļos viņš man izglāba dzīvību. Kopš tā laika nevaru no viņa šķirties …
Ļuda pasmaidīja un, ar rokām aptvērusi pievilktos ceļus, sāka uzmanīgi aplūkot- horizontu, kas gandrīz saplūda ar lielām zvaigznēm nobārstīto debesi.
— Paskatieties, — viņa pusbalsī turpināja, — lūk, tā zvaigznīte, liekas, kustas.
— Gluži pareizi! — līksmi čukstēja Kostja. — Izskatās ļoti līdzīga auto prožektoram. .
Pa to laiku, nu jau pavisam tuvu, bija dzirdama čabēšana un bieži elpas vilcieni, un pēc mirkļa laukumiņā parādījās melna, pinkaina suņa galva.
— Redziet, ka atrada! — Kostja pieceldamies skaļi teica.
— Atpakaļ, Džulbars! Mēs arī tūdaļ ejam, — viņš uzsauca sunim.
Lejup viņi kāpa lēni. Ik bridi kāja varēja iebrukt kādā no neskaitāmajām plaisām, kas' izvagoja drupas. Nemitīgi lejup ripoja atdrupušie akmeņi un sīkas šķembas. Pa priekšu, asti ierniedzis, uz visām četrām kājām šļūca suns.
Reizēm suns apstājās un sāka kaut ko apošņāt. Sevišķi ilgi tas uzkavējās pie platas plaisas, kas atradās netālu no zemes.
— Ejam, ejam, Džulbars! — Kostja uzsauca, pienācis sunim blakus. — Ko tu te esi atradis?