Radiste no jauna paņēma austiņas un mikrofonu savā ziņā.
— Kostja! Vai gribat noklausīties savu iemīļoto plati? … Gribat!
Kāds no darba biedriem, aptvēris, kas vajadzīgs, jau nesa patafonu tuvāk raidītājam. Pēc brīža no rupora, kam bija pielikts klāt mikrofons, atskanēja pazīstamā dziesma:
Lai turam buras stingri, droši,
Mūs albatrosi nebiedē.
Apbruņojies ar alpinistu nūju un virvi, Kostja izkāpa no mašinas un devās ceļā. Kasti ar sprāgstvielām viņš nesa uz muguras, piesējis ar siksnām.
Bija jāiet gar apakšzemes ezera krastu. Laivas prožektors, pavērsts pret eju, no kuras plūda ūdens, labi apgaismoja ccļu.
Kostja soļoja, svilpodams iemīļoto dziesmiņu, ko nupat bija noklausījies pa radio.
Drīz viņš nonāca pie mutuļojošās straumes un ņēmās pētīt sienu, pa kuru vajadzēja rāpties augšā.
Siena bija izvagota sīkām plaisiņām. Vairākās vietās rēgojās akmens izciļņi, tie veidoja pat ērtus laukumiņus.
Kostja sagatavoja virvi ar cilpu un atvēzējies veikli uzmeta to uz vienu no izciļņiem. Augšā rāpties bija viegli. Taisnība, šļakatām apslacītās sienas bija ļoti glumas, bet Kostja, labi trenējies sportists, viiegli pārvarēja visas grūtības.
Nu jau viņš stāv uz diezgan ērta laukumiņa. Tālāk kāpt nebija nozīmes. Tieši šajā vietā var uzstādīt kasti ar tolu. Laukumiņam līdzās atrodas akmens bluķa tievā apakšdaļa, tas gandrīz vai gatavs pats nobrukt zemē.