Bez mazākās steigas, dziesmiņu svilpodams, Kostja sāka sakārtot kasti.
Atpakaļ Kostja nolēma nošļūkt pa virvi. Kad viņš, ar rokām tverot slapjo virvi, jau laidās lejup, virs viņa galvas kā benga- liska uguns/pašķīda violeti sarkanas dzirksteles — dega bikforda aukla.
Kostja bija aprēķinājis auklas degšanas laiku ar lielu uzviju. Viņš lieliski pagūs nolaisties, aiziet līdz rnašinai un noslēpties tās bruņotajā ķermenī. Bet tomēr nebija visai patīkami atrasties tik tuvu sprāgstvielai, uz kuru, kaut arī lēni, virzījās uguns, un Kostja nolēma pasteigties.
Izrādījās, ka nolaišanos stipri kavē akmens izciļņi. Svārstoties virve arvien berzās gar tiem un beidzot iesprūda kādā plaisā.
Kostja ieraudzīja, ka karājas virs pašas mutuļojošās straumes.
Viņš mēģināja iešūpoties, bet iznāca vēl sliktāk. Virve iesprūda citā vietā starp diviem izciļņiem.
Vienīgā izeja — vēlreiz uzrāpties augšā …
Kostja uzmanīgi paraudzījās apkārt un sāka ar rokām vilkties augšup.
It kā brīdinot par draudošajām briesmām, pār Kostjas galvu, kas tuvojās sprāgstvielai, negaidīti nolija sarkanu dzirksteļu lietus.
6. SPRĀDZIENS
Profesors Polozovs un inženieris Dorochovs sēdēja pie izvelkamā galda un vērīgi pētīja karti.