— Patlaban mēs atrodamies šeit, — Polozovs teica, rādīdams ar zīmuli. — Ātri esam braukuši. Tas jau ir zem tuksneša teritorijas.
— Ja vēl mazliet pārlabotu aizsargrežģi dzenskrūvei, tad mašina pa ūdeni kustētos vēl ātrāk, — sacīja inženieris.
— Nav vajadzīgs… Nav vajadzīgs neko mainīt jūsu rnašinai. Tā darbojas lieliski … Interesanti, kur gan ūdens aiziet tālāk? … Lūk, skatieties: tā ir pazemes ejas schema, ko es sastādīju, pamatojoties uz novērojumiem un mērījumiem., kas iegūti ceļā. Var domāt, ka tālāk . . .
Profesors nepabeidza teikumu. Bija dzirdama dīvaina skaņa, kas izklausījās pēc čapstināšanas.
— Kas tas? — satraukti ieteicās profesors, pieiedams pie lūkas.
— Varbūt kāds mastodonts klaiņo pa alu?
— Nekādu mastodontu te nevar būt… Vajag taču kaut vai mazliet interesēties par zooloģiju un ģeoloģiju, Andrej Leoni- dovič! — profesors aizkaitināts sacīja.
— Jūs jau arī neinteresējaties par manu aizsargrežģi skrūvei …
— Un ļoti slikti… ļoti slikti. Atzīstos, ka tas ir slikti… Vajag izkāpt ārā un paskatīties. Visas šīs noslēpumainas skaņas •sāk mani kaitināt…
Pēc brīža viņi jau stāvēja uz mašinas plakanās platformiņas. Tomum visrūpīgākai apskatei nebija panākumu. Tuvumā neviena nebija.
- Kāpēc Kos'tjas vēl līdz šim nav? — Dorochovs nobažījies vaicaja, lūkodamies tālumā uz mutuļojošo straumi. — Zel, ka es ļāvos pierunāties un negāju viņam līdzi.