— Bet viņš taču ir pieredzējis spridzinātājs?
— Pieredzējis gan. Tomēr . ..
— Kas par «tomēr»?
— Daudz kas var atgadīties!
— Jā . . . protams … — domīgi noteica Polozovs. — Vai zināt, Andrej Leonidovič? Es tomēr iešu un paraudzīšos.
— Tagad tas ir bīstami. Pamēģināsim labāk pasaukt…
— Ko-o-o-o-ostja-ā! — Dorochovs sauca.
Viņam atbildēja neparasti dobja un ilga atbalss; spriežot pēc. ilguma, tāda iespējama tikai milzīgā klinšainā pazemē.
— Ko-o-ostja-a-ā! — Dorochovs trauksmīgi atkārtoja.
Atbildes arvien vēl nebija. Bet pēc mirkļa gluži skaidri atskanēja žēlam kaucienam līdzīga skaņa.
— Atkal… Vai dzirdat? … — Polozovs kļuva nemierīgs.
Ja cilvēki šobrīd atrastos nevis uz platformiņas, bet mašinas kabinē, tad viņi ievērotu dīvainu ainu. Vienā no kabines mazajām nodaļām bez redzama iemesla sakustējās kāda kaste. Kastes vāks, uz kura bija sagāzti dažādi priekšmeti, pats centās pacelties.
Bet cilvēki, kas turpināja saukt Kostju, neko no tā neredzēja. Viņi neredzēja arī, ka no kastes ar pūlēm izrāpās suns, kas pēc kliedziena noskaņas bija nojautis, ka viņa saimniekam draud briesmas.
Suns žigli apošņāja telpu, izlēca pa lūku un, galvu nokāris, aizsteidzās pa Kostjas pēdām.