— Viņu nevajadzēja sūtīt vienu. Es esmu vainīgs, — uzbu­dināts sacīja Dorochovs, nokāpdams pa kāpnītēm.

Viņam pakaļ, steidzīgi tipinādams pa kāpnēm, sekoja vecais profesors.

Viens otru pamākdami, viņi, cik jaudas, skrēja uz to vielu, no kurienes plūda ūdens.

Bet tad Dorochovs apstājās un sagrāba Polozovu aiz piedurknes.

— Skatieties! — Dorochovs izbailēs čukstēja, — deg bikforda aukla .. .

Dažus mirkļus abi stāvēja šaubīdamies. Tad profesors, ne vārda nebilzdams, pēkšņi sakustējās un metās skriet uz krāču pusi.

—  Sprādziens! . .. Būs sprādziens! Kuru katru mirkli! Stā­jieties! …— Dorochovs kliedza, pūlēdamies profesoru panākt.

Bet profesors, lēkdams no akmens uz akmeni, ātri traucās uz priekšu.

—  Kostja! … Kostja! .. . Kostja! … — viņš aizelsdamies sauca, cenšoties pārkliegt ūdens šalkoņu.

Polozovs neredzēja, ka tobrīd pa klinšu izciļņiem augšup rāpās liels, pinkains suns. To neredzēja arī Dorochovs, kas pa­slīdēja uz akmens un nokrita. Tāpat arī neviens neredzēja, ka Džulbarss, uz klinšu laukumiņa apstājies, dažus mirkļus vēroja, kā no bikforda auklas uz visām pusēm šķīda dzirksteļu kūļi, tad apostīja piesieto virvi un ar joni nolēca lejā, ūdenī.

Pēc divām trim sekundēm atskanēja sprādziens.

Spēcīgs gaisa vilnis panāca Polozovu krastā, ietrieca ūdenī, un viņš ar visu galvu diezgan dziļi iegrima.