Iespējams, ka tieši šis apstāklis paglāba profesoru no akmeņu krusas, kas nobira no augšas. Tomēr viens akmens paguva viņam stipri iebelzt pa labo plecu.
Ķepurodamies aukstajā ūdenī, Polozovs juta asas sāpes. Labā roka bija cietusi, vajadzēja darboties ar kreiso vien.
Vecajam, pieredzējušajam ceļotājam, kāds bija profesors Polozovs, kas savā mūžā bija slīcis ne vienu vien reizi, stāvoklis sākumā nelikās tik ļauns. Bet jau pēc īsa brīža viņš saprata, ka spēki to atstāj.
— Palīgā … — Polozovs nogārdza un pagāja zem ūdens.
Vēl dažas reizes profesoram izdevās izcelt galvu virs ūdens,
bet viņš jau skaidri saprata, ka tas nebūs vairs ilgi.
Nekustīgā roka, kā arī apģērbs un smagie ceļa zābaki, kavēja peldēt uz krastu. Straume nesa viņu arvien tālāk un tālāk.
Šajā mirklī viņš pavisam skaidri sajuta, ka kāds dzīvnieks no mugurpuses ar zobiem ieķeras viņam slimajā plecā. Polozovs centās ar kreiso roku iesist ienaidniekam, bet vairs nevarēja.
Aiz sāpēm iekliedzies, viņš zaudēja samaņu.
Radiosakariem noteiktais laiks jau sen bija garām.
Ļuda teltī sēdēja viena. Viņa arvien vēl uzmanīgi ieklausījās radioaustiņās, retumis pagrozīdama radioraidītāja uzskaņojamās pogas. Ik pēc brīža viņa vienmuļā un mazliet satrauktā balsī atkārtoja:
— «Amfibija» … Šeit «Tuksnesis» … «Amfibija» … Šeit «Tuksnesis» .. .