Telti ienāca Afanasijs Kondratjevičs.
— Nekrietnība!—viņš teica, pienākdams pie radistes.
— Kas noticis? — Ļuda, galvu nepaceldama, vaicāja.
— Nu redzat… suns pazudis … Gluži kā zemē ielīdis. Laikam aizskrējis pakaļ mašīnai.. . Nav nekur! Tā arī pasakiet Kostjam.
— Nav kam pateikt, Afanasij Kondratjcvič. Nu jau stunda pagājusi, kopš Kostja neatbild.
— Tad ta jauki! — mechaniķis norūca.
— Kad jūs suni redzējāt pēdējo reizi?
— Jā, godīgi sakot, kopš mašina aizbraukusi, es viņu neesmu nemaz redzējis. Biedrs Utočkins teica, ka esot ieslēdzis viņu trešajā teltī. Kad mašina bija prom, es gāju turp — nav … Nu, nodomāju, skraida kaut kur …
Afanasijs Kondratjevičs vēl brīdi pastāvēja pie raidītāja, smagi pūzdams un mīņādamies no vienas kājas uz otru, tad lēni devās uz izeju.
— F.s nu nezinu … — viņš vilcinādamies teica. — Būtu jāpasaka Marijai Ivanovnai … Kad es gulēju smiltīs līdzās urbumam, tad… iespējams, ka man izlikās… ar vārdu sakot,
pazemē bija dzirdams it kā sprādziens . . .
*
Viss notikušais bija gluži neticams, un Dorochovam negribējās ticēt.
Jau vairākkārt viņš bija piegājis pie radioraidītāja, lai par nelaimi paziņotu uz virszemi, bet roka, pacēlusies, lai ieslēgtu aparatu, noslīga lejā pati no sevis.
Kostja Utočkins bija pazudis bez pēdām.
Saliekamā gultā, kas bija novietota gar kabīnes sienu, ar pārsietu plecu gulēja profesors Polozovs.