— Es atceros, — viņš ar pūlēm runāja, — ka man uzbruka kāda liela zivs vai dzīvnieks. Līdz pat šim brīdim skaidri jūtu, kā tas mani sagrāba aiz slimā pleca. Tas ir neticami! Atzīstiet pats… Jo lielas zivis vai dzīvnieki apakšzemes ezeros nav sastopami . ..

—  LJn dīvains ir arī tas apstāklis, — Dorochovs domīgi teica, — ka es jūs atradu krastā diezgan tālu no tās vietas, kur agrāk bija ūdens .. . Vai neatceraties, varbūt rāpojāt pats?

— Tas nevar būt. Cilvēks, kas zaudējis samaņu, kā zināms, nekustas.

—  Dīvaini . ..

—  Ļoti dīvaini…

Dorochovs atkal izgāja uz platformiņas.

Pēc sprādziena grote bija stipri pārmainījusies. Milzu ezers bija pārvērties par mazu lāmiņu. Nebija vairs ūdens trokšņa. Nogruvušo akmeņu masa aizsprostoja caurumu, pa kuru grotē bija plūdis ūdens.

Taisnība, zem lielā spiediena tas arvien vēl šļācās pa klinšu spraugām garās, fontanveidīgās strūklās, bet ieplūstošā ūdens kopējais daudzums bija niecīgs. Kostjas darbs nebija veltīgs. Tagad profesors ērti varēja izpētīt apakšzemes ejas un spraugas, jo tās vairs neatradās zem ūdens.

Jau divas reizes Dorochovs bija pārlūkojis sprādziena vietu, bet Kostjas ķermeni viņam neizdevās atrast.

Stāvot uz platformiņas, Dorochovarn rīklē spiedās rūgts kamols. Ātri mainīdamās, atmiņā aizslīdēja ainas par mechaniķi, par labo un iejūtīgo biedru, ar kuru Dorochovs nešķirami bija nostrādājis kopā jau daudzus gadus.