— Meklēt, meklēt vēl. Meklēt, kamēr atradīsies ķermenis. Un ja nu Kostja dzīvs! — inženieris klusi čukstēja, žņaudzīdams dūres.
Pēkšņi Dorochovs sastinga. Viņam šķita . . . Tomēr nē, tas nevarēja būt. ..
Inženieris nokāpa kabinē.
— Kā ir? — nobažījies apvaicājās Polozovs, paceldamies gultā pussēdus.
Inženieris neko neatbildēja. Viņš gausi noslīdēja sēdeklī.
— Cik daudz dažādu mašinu un ierīču tikām kopā ar Kostju būvējuši! — viņš neskanīgi izteica. — Jūs zināt, kā es mīlu tech- niku un cik dārgas un tuvas man šīs mašinas. Un tad . .. visas šīs mašinas, kopā ņemtas, un tūkstošiem citu, vispilnīgākās un visbrīnišķīgākās, nav vienas cilvēka dzīvības vērtas .. .
Polozovs, cenzdamies nesacelt troksni, uzmanīgi sakārtoja spilvenu un nosēdās augstāk.
— Dažreiz cilvēkam jāziedo sava dzīvība, Andrej Leoni- dovič, — neskatīdamies uz inženieri, viņš, mazliet vainīgs juzdamies, iesāka. — Jāziedo zinātnes progresa labā, lai mašinas kļūtu vēl pilnīgākas. Kapitālistiskajā sabiedrībā, kur katrs zinātnes sasniegums kalpo cilvēku paverdzināšanai, kur ikviena jauna, uzlabota mašina izmet uz ielas jaunus bezdarbnieku pūļus, tādi upuri ir bezjēdzīgi un nežēlīgi . . . Turpretim mūsu zemē darbs kļuvis par goda un slavas lietu, bet pašaizliedzīga rīcība zinātnes un technikas labā kļuvusi par augstāko goda, varonības un slavas lietu… Kostjas meklēšanu mēs tomēr vēl turpināsim,— profesors klusu nobeidza.