— Es gribu nekavējoties iet meklēt, — inženieris pieceldamies teica.
Vākdams kopā nepieciešamās lietas, inženieris pēkšņi pamanīja, ka Polozovs izslienas gultā sēdus un kaut ko vērīgi klausās.
— Klusāk … — profesors čukstēja.
Dorochovs nekustējās.
— Man likās, ka es dzirdētu tālumā suni rejam… Ir gan patiesi noslēpumaina ala! — profesors teica, atkal atlaizdamies spilvenos.
Arī man tā likās.
— Nu redzat!
—Mēs nemitīgi domājam par Kostju, un tādēļ mums tā izliekas . .. Kostju taču nevar iedomāties bez viņa suņa.
Var jau būt, — profesors nomurmināja, aizvērdams acis.
Bet nākošajā mirklī viņš strauji saslējās un pārkāra kājas pār gultas malu.
— Kas noticis? — satraukts jautāja Dorochovs.
— Eju jums līdzi.
— Tas nav iespējams. Guliet!
— Nē, es eju. Es te negribu un nevaru gulēt. Nejūtos jau vairs tik vārgs, lai vārtītos pa gultu, kad jāglābj cilvēks.
Redzēdams Polozova nelokāmo apņēmību, Dorochovs vairs neiebilda. Paņēmuši līdzi spēcīgus elektriskos lukturus, virvi, cirvīšus un dažādas sīkas lietas, viņi izrāpās pa lūku un devās meklēt.