Bet suns tikai uz mirkli pagrieza galvu pret savu saimnieku un no jauna sāka ošņāt, nolaidies uz priekšējām ķetnām.
— Viņš ir nepaklausīgs, — Ļuda ieminējās.
— Džulbars! Nāc līdzi! — Kostja apstādamies pikti uzsauca. — Kas vēl nebūs!
Suns aprauti ierējās un nekustējās no vietas. Nakts klusumā bija dzirdami viņa vēl vairāk paātrinātie elpas vilcieni.
— Te kaut kas nav labi… — Kostja čukstēja, ar žestu uzaicinādams Ļudu griezties atpakaļ. — Iesim paskatīties.
Piegājis pie plaisas, Kostja nometās ceļos blakus sunim un, iededzis elektrisko laterniņu, virzīja melnajā dziļumā tievu gaismas stariņu.
— Oho! … Nu paskatieties vien!—viņš sacīja, noliekdamies vēl zemāk.
Ļuda nolaidās uz ceļiem viņam līdzās.
No plaisas plūda sasmacis un mazliet mikls gaiss, legruvuma akmeņainās, saplaisājušās sienas slīpi nolaidās lejup. Elektriskās laterniņas stars nesniedzās līdz iegruvuma dibenam un ceļā izgaisa, izplūzdams platā, pienbaltā plankumā.
— Ja iemestu akmeni… — klusi ieteicās Ļuda.
Kostja klusēdams pataustīja ar roku un, sameklējis piemērotu oli, piesardzīgi nolaida to lejā.
— Viens … divi… trīs … četri … — Ļuda sāka skaitīt.
Beidzot kaut kur ļoti tālu noskanēja klaudziens.
— Ļoti dziļš, — Kostja teica.
Viņš gribēja vēl ko piebilst, bet viņa uzmanību saistīja suņa dobjā rūkšana. Tai pašā brīdi lejā atskanēja klusa šņākoņa.