Bija norunāts rūpīgi pārmeklēt grotes daļu, kas atradās pretī tai, kur bija noticis sprādziens. Kostju taču varēja aizraut līdzi ūdens.
Kaut gan profesors soļoja, pārvarēdams sāpes, viņi ātri sasniedza klintis un iegāja vienā no spraugām. Mašinas prožektora gaisma līdz šejienei nesniedzās. Ejot vajadzēja apgaismot ceļu ar elektriskajiem lukturiem.
Dobji atbalsojās soļi šaurajā akmens gaitenī. Reizēm viņi iekāpa nelielās peļķēs, un tad vēl valgās sienas atbalsoja skaļu šļakstienu. Negaidot gaismas stars krita uz .iegarenu, baltu priekšmetu, kas krampjaini raustījās uz zemes.
Ceļinieki piesteidzās klāt. Izrādījās, ka tā bija neliela zivs, kas spārdījās peļķē.
— Vai redzat! Gluži balta. Apakšzemes ezeros visas dzīvas būtnes ir baltas. Gaismas te nav, un organismam krāsa kļūst nevajadzīga .. . Lielisks eksemplārs! — Polozovs noliekdamies teica.
It kā apstiprinot profesora vārdus, tajā pašā peļķītē locījās piecdesmit centimetru garš peldošs tārps, ari gluži balts.
— Ejam! — Dorochovs steidzināja.
— Nedomājiet, ka, interesēdamies par zivi un tārpu, esmu aizmirsis Kostju, — profesors teica, sākdams iet Dorochovam līdzās. — Tas, ka šie radījumi šeit sastopami, liecina, ka te agrāk tecējis ūdens. Tas ari varēja Kostju atnest tieši šurp.
Drīz vien ceļu aizšķērsoja it kā plata aka. Tālāk bija siena. Tātad ūdens bija aiztecējis tikai pa aku, lejup.