Dorochovs rāpus pielīda pie malas.

Viņa lukturīša gaisma noslīdēja pa gluži stāvu sienu un izgaisa bezgalīgā dziļumā.

Jāsaka tomēr, ka aka nebija bezgalīgi dziļa. Kaut kur pa­visam tālu vīdēja viegli fosforcscējoša, zilgana gaisma. Nodzēsis savu lukturīti, Dorochovs par to pārliecinājās pilnīgi.

—  Lejā ir gaisma, — viņš čukstēja.

—  Nevar būt!

—  Paskatieties.

Profesors ar pūlēm nolaidās uz ceļiem un arī pierāpoja pie malas.

— Kas par burvībām! — viņš teica. — No kurienes šis spīdums?

—  Varbūt fosfors?

—  Vai'ag kaut drusku zināt ģeoloģiju, Andrej Leonidovič … Vai tad šajā vietā var būt fosfors! Tas jau sen būtu no ūdens oksidējies un mitējies spīdēt. Tas nav vis fosfors, bet kaut kas gluži neticams!

—  Ko-o-o-o-ostia-ā! — Dorochovs kliedza.

Kad noklusa dārdošā atbalss, kaut kur pavisam tālu, pat grūti pateikt, no kurienes, bija dzirdamas klusas suņa rejas.

— Atkal … Vai dzirdat? — Dorochovs pieceldamies čukstēja.

7. ATKAL NOSLĒPUMAINAIS SPĪDUMS

Ilgaiā meklēšanā gluži izmocījušies, profesors un inženieris atgriezās maŠinā un nolikās atpūsties.

Nogurums un pārdzīvotais satraukums lika sevi manīt, un abi viņi aizmiga ciešā miegā.

Profesoram sapņos rādījās murgi. Viņš gluži skaidri redzēja, ka viņa vaigu laiza liels suns. Profesors, kas suņus necieta, at­gaiņājās, cik spēja. Beidzot ar neticamu piepūli kā cilvēki, kas vēlas atbrīvoties no nelāga sapņa, Polozovs atmodās un ierau­dzīja . .. ieraudzīja suni, kas ar priekškājām bija iekāpis viņa gultā.