Profesors skaļi noteica: «Se!» — un drošības dēļ izberzeja acis.

Viņa priekšā stāvēja Džulbarss.

—  Andrej Leonidovič! Pamostieties! Suns! — Polozovs sāka saukt.

—  Kas?… Ko?… Atkal? — murmināja Dorochovs, uzlēk­dams no gultas.— Tad ta joks! — viņš turpināja. — Tātad suns patiesi bijis šeit! Kas to būtu domājis! .. . Vai tiešām tas skrējis un peldējis mums pakaļ? . . . Džulbars, kur Kostja?

Suns atsēdās uz pakaļkājām un, ātri luncinādams asti, saka riet, grozīdams purnu uz visām pusēm.

—  Nesaprotu!

Gluži ka saprazdams cilvēka runu, suns pielēca kajas un paskrējās uz atvērtās lūkas pusi, rādīdams, lai cilvēki kaira ziņa sekolu.

Plašā galerija, pa kuru bija jāiet pakal sunim, veda stāvus leja.

Ceļojums vilkās ilgi. Brīžiem bija jarapjas pa akmeņu kau­dzēm, kas aizblīvēja eju, reizēm bija jānokāpj bedrēs un jārāpjas atkal augšā pa slidenām sienām.

Dīvaini, kā neparasta untuma ietekmē ūdens izlauž sev pa­zemē ejas. Tur vainīgs ne tik daudz ūdens kā ieži, kas noguluši apakš zemes. Mīksti, viegli šķīstoši ieži mijas ar cietiem akmens iežiem, un tie stiepjas gan stingri horizontāli, gan slīpi, bet reizēm arī pavisam stāvus.