Tādēļ, lūk, plašās pazemes galerijas bieži izbeidzas ar gandrīz stāvām akām, šīm akām šķērsām iet citas galerijas, un visas kopā izveido sarežģītu un līkumotu labi­rintu, kas sastāv no platām, šaurām, vertikālām un horizon­tālām ejām.

Mūsu ceļinieki, izejot pa kādu sānu galeriju, nokļuva platas akmens akas dibenā.

Bet ne jau tāpēc profesoram izlauzās izbrīna sauciens. Lieta bija tā, ka augstu virs galvas bija redzams iezilgans spīdums, kādu viņi bija pamanījuši jau agrāk.

—  Liekas, šī ir tā pati aka, kurā mēs raudzījāmfies no aug­šas, — Polozovs teica.

Bet suns uzstāja, lai viņi ietu tālāk. Tas aicināja maza spraugā akas sienā.

Pēc nedaudziem soļiem cilvēki ieraudzīja to, ko bija meklējuši.

Uz akmens grīdas, ko ūdens biia nopulējis pavisam gludu, gulēja Kostja driskās saplēstā kombinezonā.

—  Es atvedīšu šurp mašinu: tur ir medikamenti, — sacīja Dorochovs un, iekāms profesors paguva ko iebilst, metās skriet atpakaļ. Dorochovam gribējās ticēt, ka Kostja dzīvs.

Kostja patiešām bija dzīvs.

Viss, ko viņš pastāstīja, jau atrazdamies mašinas kabinē, bija ārkārtīgi interesants.

Viņš atcerējās, kā ielēcis ūdenī un, acīm redzot atsizdamies pret akmeni, zaudējis samaņu. Kad viņš atžirdzis, jutis, ka atrodas uz klinšu laukumiņa. Atrā straume viņu bija piespiedusi pie sienas. Viņa kājas atradās ūdenī, kas milzīgā ātrumā joņoja garām. Kaut kur tālumā vāji bija saredzams prožektora stars.