— Čūska … — Ļuda čukstēja. — Iesim!
— Vai tiešām mēs viņu neieraudzīsim! — Kostja nerimās, ar laterniņas staru taustīdamies gar sienām.
Ļuda nelabprāt vēlreiz noliecās pār spraugu.
Meklēt nevajadzēja ilgi. Drīzumā gaismas plankums apstājās uz sienas izciļņa, kur gulēja milzīgs, dzeltens ritulis. Čūska lēni šūpoja galvu. Platajā mutē skaidri bija redzama smailā mēle. Spožās gaismas izbiedēts, rāpulis sāka slīdēt pa sienu lejup.
— Lielisks eksemplārs, — Kostja ieteicās, ar laternas staru pavadīdams rāpuli.
— Izrādās, viņš mīl ne vien suņus, bet arī čūskas, — Ļuda pazobojās, pieceldamās kājās.
— Vai nāksiet vai ne?
— Vēl vienu mirklīti!
— Nevienu sekundi! Es aizeju!
Prožektora Stars vēlreiz uztaustīja aizlienošo čūsku. Tobrīd laternas gaismā iekļuva mazs, balts mutulītis, kas lēni mainīja savus apveidus un tikpat lēni cēlās augšup.
— Te ir nezkādi izgarojumi, — Kostja pieceldamies noteica.
Krietni vēlāk Kostja ne reizi vien atcerējās šos izgarojumus,
kuriem bija svarīga nozīme tajos neparastajos piedzīvojumos, kas gadījās viņam un viņa biedriem.
2. AFANASIJS KONDRATJEVIČS UZIET MIKLAS SMILTIS
Mēness, pacēlies augstu virs apvāršņa, labi apgaismoja brezenta teltis un vairākas automašīnas uz platām kāpurķēdēm, kādas parasti lietoja, braucot pa plūstošām smiltīm.