Pie vienas telts ieejas stāvēja kāds cilvēks. Viņš vērīgi lūkojās uz horizontu, kaut ko murminādams pie sevis. Gar vaļā
atmesto telts durvju aizkaru plūda klusas patafona mūzikas skaņas.
Cilvēks drīz pagrieza galvu uz pretējo pusi un aizkaitināt;! balsī skaļi teica:
— Vai velkaties gan?!
Šie vārdi, kas izskanēja reizē kā jautājums un pārmetums, bija vienlaikus domāti Kostjam un Ļudai, kas gausi tuvojās teltij.
— Ko jus teicat, Afanasij Kondratjevič? — jautri iesaucas Ļuda.
— To, ka jūs pastaigājaties, biedrene Kudinova, bet radiosakari nedarbojas … Lūk, mašina nāk, bet, kas par mašinu, — tā arī nav noskaidrots.
Kostja un Ļuda, cik nu smiltis atļāva, pielika soli.
— Jūs jau arī esat labs, biedri Utočkin, — Afanasijs Kondrat- jevičs turpināja gremzties, pavērsies pret Kostju. — Inženieris Dorochovs jau trīs reizes par jums apvaicājās …
Asti luncinādams, pie Afanasija Kondratjeviča pieskrēja suns.
— Ej projām, diedelniek, — Afanasijs Kondratjevičs klusi norūca. — Arī blandies nczkur …
Telts, kurā iegāja Kostja un Ļuda, ne ar ko neatšķīrās no parastas telts, kādu lieto ģeologu izlūkotāju grupa tuksnesī. Pie zemajiem brezenta griestiem dega maza elektriskā spuldzīte. Šaurajās saliekamajās gultās sēdēja un gulēja cilvēki. Uz lielas kastes, kas bija apgāzta otrādi un apklāta ar ģeogrāfisko karti kā ar galdautu, atradās patafons; tas spēlēja. Līdzās tam sēdēja gadus trīsdesmit vecs cilvēks platiem pleciem, stūrainu zodu, kas piešķīra viņa sejai ietiepīgu izteiksmi, un pārcilāja plates.