Tas bija inženieris Andrejs Leonidovičs Dorochovs.
— Jūs vaicājāt pēc manis? — Kostja viņu uzrunāja.
Dorochovs pacēlās ienākušajiem prelī un satraukti sāka
stāstīt:
— Tavas prombūtnes laikā man iešāvās prātā vienkārša, bet ļoti derīga doma: vai mums nevajadzētu uzlikt skrūvei vēl papildu aizsargrežģi? Ko tu par to saki?
— Kad tad mēs pagūsim to izdarīt? Liekas, ka tuvojas profesora mašina, — Kostja atbildēja.
— Var jau būt, ka tas nav viņš. Te gaida atbraucam mašinu „ ar ūdeni. Vai mums būs desmitmilimetru dzelzs stienīši?
— Pagaidiet mazliet, biedri Dorochov, — sarunā iejaucās Ļuda. — Es tūlīt uzzināšu, kas tā par mašinu.
Ļuda ātri piegāja pie maza lauku radioraidītāja, kas stāvēja tieši uz grīdas, un, nolaidusies tā priekšā uz ceļiem, sāka grozīt noskaņošanas pogas.
Durvīs nostājas Afanasijs Kondratjevičs Gorškovs, drukns, pārmērīgi tukls vīrietis sadrūmušu seju.
— Sen bija laiks… — viņš norūca, ar skatienu pakavējies pie strādājošās radistes. — Apklusiniet to muziķu .. . Traucēs,— Afanasijs Kondratjevičs piebilda, nevienu tieši neuzrunādams.