Bet kur ņemt naudu? Viņiem bija cilvēki, nepacietīgi un neatlaidīgi, kas prastu lietot ieročus. Viņi zināja tirgotājus, kas tos pārdotu un piegādātu. Bet gatavošanās revolūcijai jau bija prasījusi huntai visus līdzekļus. Pēdējais dolārs bija izdots, pēdējais ienākumu avots un pēdējais izsalkušais patriots izspiesti līdz beidzamam, bet lielais nodoms vēl arvien šūpojās svaru kausos. Šautenes un munīcija! Noskrandušajam bataljonam jādabū apbruņojums. Bet kādā ceļā? Ramoss apraudāja savas konfiscētās fermas. Arelano nožēloja savu izšķērdību jaunībā.
Meija Setbija prātoja, ka viss būtu citādi, ja huntas ļaudis savā laikā būtu bijuši taupīgāki.
— Iedomājieties, Meksikas brīvība nu ir atkarīga tikai no dažiem nelaimīgiem tūkstošiem dolāru! — iesaucās Paulino Vera.
Izmisums bija lasāms visu sejās. Viņu pēdējā cerība, jaunais biedrs Hosē Amariljo, kas bija apsolījis dot naudu, tika arestēts savā fermā Ciuanā un nošauts turpat pie zirgu staļļa sienas. Viņi tikko bija saņēmuši šo vēsti.
Rivera, kas, ceļos nometies, berza grīdu, pacēla galvu, un suka sastinga viņa kailajās un netīrajā ziepjūdenī iz- mirkušajās rokās.
— Vai pieci tūkstoši mūs glābtu? — viņš jautāja.