Tā stunda bija situsi. Revolūcija atradās uz svaru kausiem. Vēl viens grūdiens, pēdējā varonīgā piepūle — un šo svaru mērogs rādīs uzvaru. Hunta pazina savu Meksiku. Reiz uzliesmojusi, revolūcija vairs neapslāps. Viss Diasa radītais mehānisms sabruks kā kāršu namiņš. Pierobeža bija gatava sacelties. Kāds jenkijs ar simt biedriem no Vispasaules rūpniecības strādnieku organizācijas gaidīja tikai mājienu, lai pārietu robežu un sāktu cīņu par Dienvidkaliforniju. Bet viņam bija vajadzīgi ieroči. Sakarus uzturēdama, hunta zināja, ka ieroči vajadzīgi visiem — avantūristiem, laimes meklētājiem, bandītiem, sarūgtinātajiem amerikāņu arodbiedrību darbiniekiem, sociālistiem, anarhistiem, raupjiem vīriem, meksikāņu emigrantiem, algādžiem, kas bija izrāvušies no verdzības, Ker d'Alenas un Kolorādo izmocītajiem kalnračiem, kas alka tikai atriebības, visām velnišķīgi komplicētās modernās pasaules pabirām un atkritumiem. Šautenes un munīcija, munīcija un šautenes — tāds bija neapklusināmais un nepārtrauktais sauciens.
Vajadzēja tikai pārmest šo raibo, bankrotējušo, atriebības apmāto pūli pār robežu, un revolūcija sāktos. Viņi sagrābtu muitas valdi, Meksikas ziemeļu ostas. Diass nespētu pretoties. Viņš neuzdrošinātos vērst pret viņiem savus galvenos spēkus, jo viņam jānotur dienvidi. Par spīti visam, liesma izplatītos arī dienvidos. Tauta saceltos. Cita pēc citas tiktu salauztas pilsētu aizsardzības, cits pēc cita tiktu ieņemti štati. Un beidzot uzvarām vainagotā revolūcijas armija no visām pusēm ielenktu Mehiko, Diasa pēdējo atbalsta punktu.