— Vai varu šeit pārnakšņot? — viņš reiz iejautājās.
Aha! Te nu ir — tūliņ jūtamas Diasa ķetnas! Pārnakšņot huntas telpās nozīmē piekļūt tās noslēpumiem, sarakstiem un biedru adresēm Meksikā. Lūgums tika noraidīts, un Rivera to nekad vairs neatkārtoja. Biedri nezināja, kur viņš pārguļ, un tāpat arī nezināja, kur un ko viņš ēd. Reiz Arelano gribēja viņam iedot pāris dolāru. Rivera noraidot pakratīja galvu. Kad Vera iejaucās un mēģināja viņam tos uzspiest, viņš sacīja:
— Es darbojos revolūcijas labā.
Lai mūsu dienās saceltu revolūciju, nepieciešams daudz naudas, un huntai vienmēr bijušas materiālas grūtības. Tās biedri badojās, bet nežēloja spēkus kopīgam mērķim; visgarākā diena viņiem nebija pietiekami gara, un tomēr reizēm šķita, ka būt vai nebūt revolūcijai — tas ir dažu dolāru jautājums. Reiz, kad īre nebija samaksāta jau par diviem mēnešiem un saimnieks draudēja izlikt no telpām, Felipe Rivera, grīdu mazgātājs, ģērbies lētās un nonēsātās drēbēs, nolika uz Meijas Setbijas galdiņa sešdesmit zelta dolāru. Un tā nebija vienīgā reize. Trīs simti uz mašīnas norakstītu vēstuļu (organizētām strādnieku grupām adresēti lūgumi palīdzēt un atbalstīt, protesti pret redaktoriem, kas izkropļojuši iaktus, protesti pret patvaļīgo apiešanos ar revolucionāriem Savienoto Valstu tiesās) palika nenosūtītas, jo nebija naudas, ar ko samaksāt pasta izdevumus.