Tilli, savu kavalēristu pistoļu apsargāts, ievadīja sarunas ar pilsoņu miliciju, mēģinādams pārliecināt to, ka viņam valdības uzdevumā jāapsargā cietums no varmācības.

—   Kādēļ cietums jāapsargā? — kliedza Oranijas prinča piekritēji. |

—        Redzat, — atbildēja Tilli: — jūs man uzdodat jautājumu, uz, kuru es nevaru abildēt. Man lika: "Apsargājat", un es apsargāju.! Jūs, kungi, paši esat gandrīz kareivji un zināt, ka kara pavēlēsi jāklausa.

—       Bet ši pavēle jums dota, lai nodevējiem palīdzētu aizbēgt pār] robežu.

—       Tas, laikam, tā ir, jo nodevēji notiesāti uz trimdu notēvijas, —1 atbildēja Tilli.

—   Bet no kā ši pavēle nāk?

—   Protams no Savienotām Valstīm.

—   Tās mūs nodos!

—  To es nezinu.

—   Un jūs arī esat nodevējs?

—   Es?

—  Jā, jūs.

—        Klausaties, nu! Bet padomājat pats, ko tad es varu nodod? Savienotās Valstis? Kā tad es viņas nododu, ja, būdams viņu dienestā, kārtīgi izpildu viņu pavēles?

Ievērojot to, ka grāfam bija pilnīga taisnība, pret kuru nevarēja nekā iebilst, kliedzieni kļuva vēl skaļāki. Kliedzieni un draudi bija šausmīgi, bet grāfs uz tiem atbildēja ar izsmalcinātu laipnību:

—       Pilsoņi, es jūs nopietni lūdzu — izlādējāt savas musketes; var iet vaļā nejaušs šāviens un, ja tas ievainos kaut vienu no maniem kareivjiem, mēs jūsu pusē noguldīsim ap divsimt vīru. Tas mums būs ļoti nepatīkami, bet vēl nepatīkamāk jums, un galu galā tas taču nav ne mūsu, ne jūsu interesēs.