la jiīs to darītu, — kliedza pilsoņi, — mēs arī atklātu uguni uz jums

I abi, labi, bet vai tādēļ, ka jūs mūs apšautu, jūsu ļaudis uldzlvotos?

Laižat mūs uz laukuma, un jūs būsiet rīkojies kā godīgs pilsonis.

Pirmkārt, es neesmu pilsonis, — atbildēja Tilli: — es esmu virsnieks, kas nebūt nav viens un tas pats; un neesmu arī holandietis, bet francūzis, un tas vēl vairāk padziļina starpību. Es .n/Istu tikai to valdību, kura man maksā algu. Atnesat man viņas pavēli — un es tajā pašā mirklī laukumu atbrīvošu. Jo sevišķi vēl tādēļ, ka man pašam arī še apnicis.

Jā, jā! — kliedza simtas balsis, kurām tūdaļ pievienojās pieci simti citas. — Iesim uz rātsnamu! Iesim pie dcputāti'ein! Iesim!

- Tā, tā, — savā nodabā teica Tilli, ar skatiem sekojot aizejošajiem, — ejat uz rātsnamu, tad jau redzēsat, vai jūsu prasību ievēros. Ejat vien, mani draugi.

Apzinīgais komandieris paļāvās uz valdības pašcieņu tāpat, kā valdība paļāvās uz viņa pašcieņu.

— Zināt, kapteini, — grāfam ausī iečukstēja viņa palīgs, — mums tomēr vajadzētu parūpēties par rezerves spēkiem. Tas mums par ļaunu nenāktu.

Tobrīd Jans de - Vitts, kuru mēs atstājām kāpjot pa akmeņa trepēm uz brāļa kameru, piegāja pie kameras durvīm, kurā gulēja spīdzināšanas mokas pārcietušais Kornēlijs.