Spriedums par izraidīšanu bija nolasīts, tādēļ tālākā lietas izmeklēšana un arestētā spīdzināšana bija lieka.

Kornēlijs gulēja izstiepies savā guļas vietā, ar saplosītām rokām un pārlauztiem pirkstiem. Viņš nebija atzinies neizdarītā noziegumā un, pēc triju dienu ilgām mokām, uzelpoja vieglāk, kad dabūja zināt, ka gaidītā nāves soda vietā to izraida no tēvijas. Miesā un garā spēcīgs, viņš gulēja mierīgi Beitenhofas pustumšā kamerā un viņa lūpas rotāja visu saprotošs cietēja smaids. Sava gribasspēka atbalstīts, Kornēlijs mierīgā garā apsvēra, cik ilgi vēl varētu vilkties formalitātes līdz viņa atsvabināšanai.

Tas notika taisni tajā laikā, kad ārpus cietuma sienām trokšņoja satrakots ļaužu pūlis un draudēja cietumu apsargājošos kavalēristus noslaucīt no zemes virsas. Šis troksnis, kas līdzinājās nemierīgas jūras šņākoņai, spiedās cauri cietuma sienām. Bet Kornēliju tas neuztrauca. Viņš pat necentās piecelties, lai pieietu pie šaurā, aizrestotā loga.

Fizisko sāpju mocīts, Kornēlijs atradās dīvainā sastinguma stāvokli, kurš tam likās bez sākuma un gala. Ar saldu sajūtu viņš domāja par to mirkli, kad gars šķirsies no miesas un beigsies nebeidzamās ciešanas.