Viņš domāja arī par savu brāli.

Un tajā mirklī, kad Kornēlijs domāja par to, kad viņš gandrīz balsī iztrunāja viņa vārdu, durvis atvērās un Jans steidzīgiem soliem tuvojās guļas vietai. Kornēlijs izstiepa tam pretim savas sakropļotās rokas un Jans lo maigi noskūpstīja uz pieres.

—        Kornēlij, mans nabaga brāli. teica Jans: — tu ļoti cieti, vai nē?

—     Nē, es vairs neciešu, es ieraudzīju tevi.

—         Es bezgalīgi ciešu, tevi ledzoi šādā stāvoklī, mans nabaga dārgais Kornēlij.

—       ts vairāk domāju par tevi, nekā par sevi. Spīdzināšanas laikā es ievaidējos tikai reizi, lai izdvestu: "Mans nabaga brālis". Bet tagad tu esi Še un tādēļ ai/.mii sisini visu. Tu atbrauci pēc manis, vai nē?

—     Jā.

—         Es esmu vesels. Palīdzi man piecelties un tu redzēsi, cik labi es varu paiet.

—        Tev nebūs tālu jāiet. Mana kariete gaida aiz Tilli kavalēristu nodaļas.

—     Tilli kavalēristi? Kādēļ tad viņi še?

—        Tādēļ, ka Māgas iedzīvotāji sapulcējušies, noskatīties tavā aizbraukšanā… un lai novērstu varbūtējos nemierus.

—         Nemierus? — pārsteigts jautāja Kornēlijs, uzlūkodams apmulsušo brāli, nemierus'.'

—     Jā, Kornēlij.

—        Tad, lūk, kas tas par troksni, ko nupat dzirdēju, — teica Kornēlijs, it kā pats ar sevi runādams. Tad viņš pievērsās brālim: