Var iedomāties, kāds uzbudinājums pārņēma oranžistus, kad tiem kļuva zināms par sazvērestību. 16. augustā 1672. gadā Kornēliju apcietināja viņa paša namā un aizveda uz Beitcnhofas cietumu, kur to spīdzināja, lai piespiestu atzīties sazvērestībā.

Kornēlijs tomēr neatzinās, kādēļ viņam atņēma visas tiesības, činas un ordeņus un nolēma izraidīt to uz visu mūžu no Holandes robežām.

Jans de - Vitts, dabūjis zināt par brāļa likteni, pats atteicās no amata. Bet Oranijas Vilhelms ar gudru ziņu nogaidīja notikumu tālāko gaitu, cerēdams, ka tauta viņu nosēdinās valdnieka krēslā.

Tātad 20. augustā 1672. gadā, ka jau teicām, tauta ielenca Beitenhofas cietumu, kur ieslodzīts bija Kornēlijs de - Vilts, lai redzētu, kā viņu izraida no republikas. Visiem gribējās redzēt, kādas pēdas būs atstājusi spīdzināšana uz skaistā Kornēlija miesu.

Piezīmēsim vēl, ka ne visi pilsoņi steidzās uz cietumu šādas i vainīgas intereses dzīti; daudzi devās šurp, lai savu darbu • i» pildītu līdz galam, jo viņiem likās, ka tas nebija kārtīgi paveikts. Mrs še runājam par nobendēšanu.

Tiesa, pūli netrūka arī tādu, kuriem sirdī nebija naida jūtu; viņus • l/ina vienkārša ziņkārība noskatīties, kā no cietuma iznāks nežēlastībā, kritis cilvēks, kurš ilgu laiku bija ieņēmis augstu posteni.