-            Vai tad Kornēlijs de - Vitts, ?>is bezbailīgais cilvēks, nesēdēja lielumā un nebija nobendēts? — runāja pūli. Vai tad viņi neieraudzīs to nabagu, asiņainu un pazemotu? Vai tas nebija spožs pilsonības triumfs, kurā jānoskatās katram Hāgas pilsonim?

Un turklāt vēl, — spriedelēja ļaužu pūli veikli izklīdušie oranžisti, — var taču rasties izdevība ceļā no Beitenhofas līdz pilsētas robežai iemest lepnajam Kornēlijam sejā dubļu piku, vai pat akmeni, lai kaut mazliet jūtamāk atriebtos par Oranijas prinča nogalināšanas mēģinājumu.

Bet Francijas niknākie ienaidnieki teica, ka šajā lietā būtu vairāk saprāta un ja Hāgā netrūktu drošsirdīgu pilsoņu, tad Kornēlijs nekad nebūtu izlaists pāri robežai. Nebija taču domājams, ka Kornēlijs, nokļuvis aiz Holandes robežām, rokas turēs dīkā. Viņš katrā ziņā, kopā ar Franciju, vīs jaunus sazvērestības pavedienus un abi ar savu nelietīgo brāli Janu dzīvos no Ludviga XIV kara minislra marķīza.Luvua zelta.

Saprotams, ka tādā garastāvoklī skatītāji parasti neiet soļos, bet steidzas teciņus. Tādēļ arī Hāgas iedzīvotāji šajā rītā negāja soļiem, bet skrēja uz Bcitenhofu.

Starp vissteidzīgākajiem skrējējiem atradās arī augstsirdīgais Tikelars, kuru dzina naids un kuram nebija nevienas domas galvā. Oranžisti atzina viņu par godīguma, nacionālā pašlepnuma un augstākās līdzcietības iztēlu.