Bet vai viņa ieradīsies norunatajā stunda? Vairs bija atlikušas tikai trīs minūtes — tieši tik daudz, cik bija nepieciešams, lai nobrauktu lejā pa Ekseterstrītu, taču kalna galā neredzēja neviena satiksmes līdzekļa, ne motocikla, ne velosipēda, ne automašīnas, kura, drāzdamās ar astoņdesmit kilometru ātrumu stundā, sasniegtu satikšanās vietu vēl pirms noteiktā laika.
Sets Stenforts uzmeta Ekseterstrītai pēdējo skatienu. Viņa acis spoži iedzirkstījās, kad viņš ar nesatricināmu apņēmību sevī nomurmināja:
— Ja viņa neieradīsies desmitos un septiņās minūtēs, es viņu neprecēšu.
Kā atbilde uz to ielas augšgalā atskanēja auļojoša zirga pakavu troksnis. Zirga mugurā sēdēja jauna sieviete un vadīja lielisko rikšotāju ar vienlīdz maigu un drošu roku. Garāmgājēji pašķīrās, dodami ceļu; bija skaidrs, ka jātniece/laukumu sasniegs bez kavēkļiem.
Sets Stenforts tūlīt pazina sievieti, kuru visu laiku bija gaidījis. Viņa seja atkal kļuva vienaldzīga. Neizrunājis neviena vārda, neizdarījis ne mazāko kustību, viņš pagrieza zirgu un lenā solī piejāja pie tiesneša mājas.
Tas izraisīja apkārtējos vēl lielāku ziņkāri, un viņi visi pienāca tuvāk, lai gan svešais likās viņus pat neredzam.
Dažus mirkļus vēlāk jātniece ieauļoja laukumā, un baltais, putās nodzītais zirgs apstājās divus soļus no durvīm.